-
Latvijas nekustamā īpašuma nozares likumdošanā ir nepilnības. Un tās ir jānovērš. Mājokļu pirkšanā, jo īpaši jaunajos projektos, izšķiroša nozīme ir bijusi un arī turpmāk būs bankām. To nevar mainīt, bet par to arī nevajadzētu satraukties. Ir grūti rast skaidrojumu, kurš aizpildīs daudzos biroju centrus, kas pēdējo gadu laikā uzbūvēti Latvijas galvaspilsētā. Pagaidām tie ir ar ilgu atdeves termiņu. Pēc pandēmijas mēs uzreiz nepieredzēsim ārvalstu investoru pieplūdumu. Par to ir pārliecināts Aigars Šmits, kompānijas "ARCO REAL ESTATE" īpašnieks, kurš 2021. gada pavasarī kļuva par Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas (LANĪDA) vadītāju un tagad sniedz interviju žurnālam "Kvadrātmetrs" un portālam "Varianti.lv".
- Pirmkārt, apsveicam. Jūs esat kļuvis par legāli strādājošo nekustamo īpašumu darījumu starpnieku balsi un līderi. Kāds šobrīd ir jūsu kolēģu noskaņojums?
- Es teiktu, ka vairumam noskaņojums ir kaut kur pa vidu starp optimismu un pesimismu. Protams, nevaru runāt visu vārdā. Jau nākamajos mēnešos plānoju satikties ar vairākiem desmitiem asociācijas LANĪDA biedru, lai izzinātu viņu nostāju un izveidotu ciešāku sadarbību asociācijas ietvaros. Esmu pārliecināts, ka mums ir jāpalielina mūsu organizācijas ietekme un prestižs. Legāli strādājošajiem starpniekiem nav jānorobežojas katram savā druvā, daudziem nezinot, ko dara citi. Konkurence, protams, pastāv, bet, esot savrup, ir daudz grūtāk aizstāvēt mūsu kopējās intereses.
Es vēlētos uzklausīt arī kolēģu domas par asociācijas LANĪDA turpmāko attīstību, kopā rast veidu, kā uzlabot tās darbu. Latvijā darbojas sabiedriskās organizācijas, par kurām visi zina, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Darba devēju konfederācija. Mums vajadzētu koncentrēt savu darbību tā, lai arī mēs kļūtu par tikpat ietekmīgu un nozīmīgu spēku, kurā ieklausīsies un kura viedokli ņems vērā.
- Kādu brīdi LANĪDA sadarbojās ar Nacionālo nekustamo īpašumu attīstītāju aliansi (NNĪAA), kas apvieno būvniecības un attīstītāju kompānijas.
- Mēs joprojām esam draudzīgās attiecībās. Bija brīdis, kad vēlējāmies apvienot savus resurus. Bet šobrīd esam vairāk vērsti uz sevi. Tiek lēsts, ka Latvijas nekustamo īpašumu tirgū darbojas vismaz 2000 starpnieku. Un mums, Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijai, ir jāveicina, lai šī nozare būtu sakārtota. Ir svarīgi, lai visiem tirgus dalībniekiem ir vienādi konkurences apstākļi. Lai esošās likuma prasības izpildītu ne tikai oficiāli reģistrētie starpnieki, bet arī tā dēvētie pelēkie mākleri. Citādi ir dīvaina situācija – legāli strādājošie starpnieki – fiziskās personas un kompānijas – tērē milzu līdzekļus, lai izpildītu daudzās likumdošanas prasības nekustamā īpašuma darījumu starpniecības veikšanā, tostarp saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, − diemžēl ir arī tādi, kas veic darījumus, nepārbaudot pircējus, saņem par to apmaksu, bieži vien skaidrā naudā, nemaksā nodokļus un lepni un bez raizēm dēvē sevi par nekustamā īpašuma darījumu aģentu.
- Pirms diviem gadiem Latvijā tika pieņemts likums, kas aizliedz nekustamā īpašuma iegādes apmaksu veikt skaidrā naudā. Vai reālajā dzīvē tas tiek ievērots?
- Esmu dzirdējis, ka darījumos, kur iesaistīti pelēkie mākleri, šādi gadījumi mēdzot būt. Arī es nevaru 100 % apgalvot, ka šādus darījumus neveic asociācijas biedri. Bet viennozīmīgs ir fakts, ka skaidrā naudā veiktu darījumu īpatsvars nekustamo īpašumu nozarē ir ļoti būtiski samazinājies. Bieži darījumi netiek noslēgti tieši tādēļ, ka potenciālie pircēji daļu no summas vēlas apmaksāt skaidrā naudā, ko viņi krājuši zeķē. Bankas kontā viņi šo naudu nevar ieskaitīt, jo nevar pierādīt tās izcelsmi, paskaidrojumu “esmu uzkrājis” banka nepieņem. Pārdevēji šādā gadījumā saprātīgi atsakās no darījuma slēgšanas, jo nevēlas, lai nākotnē būtu problēmas ar šo līdzekļu legalizēšanu.
Man gan jāatzīst, ka mūsu likumdevēji ir sarežģījuši regulējumu par zemi: šajā segmentā par optimizāciju jādomā pat gadījumos, kad šī zeme ir bijusi īpašumā ilgu laiku. Atgādināšu, ka fiziskās pesonas, pārdodot nekustamo īpašumu, ir atbrīvotas no divdesmit procentu kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas gadījumos, kas atbilst diviem nosacījumiem: viņiem šis īpašums piederējis vairāk nekā piecus gadus un šajā laikā īpašnieks vismaz vienu gadu ir bijis deklarēts šajā īpašumā. Bet kā deklarēties uz zemes gabala, kur nav būves? Tas ir pretrunā deklarēšanās konceptam – ir jābūt adresei, kur cilvēku var satikt vai nosūtīt korespondenci. Tādēļ daudzi zemes gabalu pārdevēji, kuriem īpašums piederējis 15-20 gadus, šajā laikā cenai būtiski pieaugot, meklē variantus maksājumu optimizācijai. Mēģina kādā veidā vienoties ar pircējiem. Vai viņus var par to nosodīt? Manuprāt, vajadzētu rast risinājumu, kā šo nodokļu likumdošanas nepilnību izlabot.
- Vai Latvijas nekustamā īpašuma tirgus norises koronavīrusa pandēmijas apstākļos ir jūs ar kaut ko pārsteigušas? 2018. un 2019. gadā bija vērojamas pazīmes, kas brīdināja par krīzes iespējamību tieši nekustamo īpašumu tirgū. Daži potenciālie pircēji, kas cerēja uz cenu samazināšanos, pat cerēja, ka tas notiks. Un pēkšņi uzliesmo Covid-19, mūsu valstī gada laikā divas reizes izsludina ārkārtas situāciju, sarežģās darījumu slēgšanas tehniskie nosacījumi, bet Latvijas nekustamā īpašuma tirgū nekas ārkārtējs nav noticis, kaut arī pandēmija ir pamatots krīzes izraisītājs, ja jau iepriekš tai bija objektīvi priekšnosacījumi.
- Jā, tirgus pārsteidza, bet pozitīvi. Pārsteidza ar lielo pieprasījumu pēc zemes gabaliem, privātmājām un dzīvokļiem jaunajos projektos. Aģenti stāstīja, ka tika pārdoti pat tie īpašumi, kuri pirms tam gadiem ilgi gaidīja savu pircēju.
- Kā jūs to skaidrotu?
- Manuprāt, viens no būtiskākajiem iemesliem ir tas, ka cilvēkiem nebija iespējas ceļot un atpūsties ārvalstīs. Aptuvenie aprēķini rāda, ka tādējādi mūsu valsts iedzīvotāji nav iztērējuši ap miljardu eiro. Šī nauda uzkrājās banku kontos, ko apstiprina arī bankas. Savukārt cilvēki vairāk domāja par savu dzīves apstākļu uzlabošanu. Turklāt mēs visi zinām, ka pandēmijas laikā, strādājot attālināti, tas ir, no mājām, daudzi apzinājās, ka viņu mājoklī trūkst vietas darba kabineta ierīkošanai. Tādēļ arī pieauga pieprasījums pēc privātmājām, arī lielu pilsētu piepilsētās, un pēc dzīvokļiem jaunajos projektos. Un tieši jauno projektu dzīvokļu iegādei bankas piešķir kredītus ar vislabvēlīgākajiem nosacījumiem.
- Vai bankas joprojām ir galvenie spēlētāji jauno projektu segmentā?
- Nepārprotami. 2020. gadā vidējo cenu indekss darījumiem ar jauno projektu dzīvokļiem Rīgas apkaimēs bija 1500 eiro par kvadrātmetru (rezervāciju līgumi bija parakstīti gadu vai pusotru gadu iepriekš), savukārt tagad būvniecības stadijā esošo jauno projektu dzīvokļu cenas sākas no 1650 līdz 1700 eiro par kvadrātmetru. Šodien jauns dzīvoklis ar trīs guļamistabām un platību 75 kvadrātmetri maksā vismaz 125 000 eiro. Vairumam iedzīvotāju šādu uzkrājumu nav. Tādēļ, lai nopirktu šādu dzīvokli, ir jāņem aizņēmums bankā. Daudzos galvaspilsētas apkaimju jaunajos projektos darījumu īpatsvars, kuriem bija nepieciešams kredīts, sasniedz 90 %. Šis skaitlis liecina par situāciju tirgū.
- Vai tas nozīmē, ka, ja vēlamies stabilitāti nekustamo īpašumu tirgū, mums jācer uz bankām, lai tās turpina darījumu finansēšanu un lai turpinās Altum valsts atbalsta programma mājokļa iegādei ģimenēm ar bērniem un jaunajiem speciālistiem?
- Tikai tā! Bankām ir galvenā loma visos laikos un visā pasaulē. Un par to nav jāsatraucas! Lai gan 2007.-2009. gada pieredzes kontekstā, tas varētu šķist pārdroši. Ja 2007. gada beigās vai 2008.gadā, kad kritās mājokļu cenas un banku struktūras sāka pārņēmt hipotekāro parādnieku īpašumus, es teiktu, ka no bankām nav jābaidās, mani uzskatītu par muļķi vai nepieskaitāmu (smaida).
Šodien galvenais padoms tiem cilvēkiem, kuri vēlas iegādāties īpašumu, piesaistot kredīta, būtu – septiņas reizes nomēri uun vienu reizi nogriez. Gribu uzsvērt, ka pirms izlemšanas par kredīta ņemšanu, rūpīgi jāizvērtē sava maksātspēja un finanšu rezerves. Jauniešiem atgādināšu: neceriet, ka nekustamo īpašumu tirgus vienmēr būs izaugsmes stadijā, dzīvokļu cenas var arī kristies. Mēs paši šo sapni izsapņojām 2007. gada beigās, kad galvaspilsētā sērijveida dzīvokļu vidējā cena bija 1620 eiro par kvadrātmetru. Šobrīd, kad pagājuši 13 gadi, saskaņā ar Arco Real Estate aprēķiniem šis rādītājs ir nedaudz virs 813 eiro par kvadrātmetru. Tas ir, gandrīz divas reizes mazāk.
- Turklāt cenas jaunajos projektos ir vien par 15-20 % zemākas nekā tās bija 2007. gada aprīlī – cenu burbuļa augstākajā punktā. Atceroties tos laikus, nāk prātā teorija: mājokļu tirgu var uzskatīt par veselīgu, ja cenu starpība starp dzīvokļiem jaunajā projektā un dzīvokļiem masu segmentā, t. i., sērijveida projektos, nepārsniedz 50 %. Latvijas galvspilsētā šī cenu starpība par vienu kvadrātmetru jaunajā projektā un 20. gs. 60.-80. gados būvētājos namos sasniedz gandrīz 100 %.
- 2007. gadā jauno projektu cenas paaugstināja burbuļa efekts. Tagad tās ir pietuvojušās minētajam līmenim un ir objektīvi pamatotas. Viens no iemesliem – iepriekšējā desmitgadē pieaugušās būvnieku darbaspēka izmaksas un augstā jaunceltnes pašizmaksa. Savukārt saistībā ar cenu samērojamību jaunajos ekonomiskās klases projektos un vecajās sērijveida ēkās man ir cita teorija: ir saprātīgi uzsākt jauna mājokļa būvniecību tad, kad viena kvadrātmetra cena otrreizējā tirgū ir tuvu jauna mājokļa būvniecības pašizmaksai. Šobrīd pie mums gan šī formula nestrādā: pašizmaksa pārsniedz 1000 eiro par kvadrātmetru, bet sērijveida dzīvokļu cena, kā jau minēju, ir 813 eiro par kvadrātmetru. Lai arī kā, nekustamā īpašuma attīstītāji samērā aktīvi būvē ekonomiskās klases objektus Rīgā un tās apkārtnē. Jūs jautāsiet – kā tā? Ja salīdzina ar 2007.-2009. gada krīzi, Latvijā ir mainījusies kredītu ņēmēju kvalitāte. Neviena finanšu iestāde neizsniedz kredītus pret godavārdu, ka tava alga sasniedz 2000 eiro mēnesī. Tas ir jāpierāda. Lēmumi par kredītu piešķiršanu un arī saņemšanu tiek rūpīgi izsvērti. Un tas ir pats svarīgākais veselīga nekustamo īpašumu tirgus faktors: kredīta ņēmēja stabilitāte. Tie ir cilvēki, kuri vairumā gadījumu tiek galā ar savām parādsaistībām. Dzīvokļu pārdošana šādu problēmu dēļ pēdējo gadu laikā mūsu tirgū praktiski nenotiek.
- Atceros 2020. gada pavasari, kad pandēmijas sākumā Rīgā un Jūrmalā aktīvi darbojās pircēji, kas piedāvāja atdot nekustamo īpašumu par 25-40 % lētāk, nekā prasīja īpašnieki. Viņu arguments bija – labāk pārdot tagad, jo vasarā šādu cenu neviens vairs nepiedāvās.
- Katrā nekustamo īpašumu tirgus cikla stadijā ir uzņēmīgi darboņi, kuri cenšās izmantot situāciju savā labā un izdomā jebko, lai gūtu peļņu. Viņiem ir naudas līdzekļi un nenoteiktības apstākļos viņi cenšās diktēt savus noteikumus. Es jau minēju, ka pat pirmās ārkārtas situācijas laikā Latvijā nekustamos īpašumus neviens strauji neizpārdeva. Tie, kuri par zemāku cenu cerēja iegādāties problēmu skartos īpašumus, vairumā gadījumu neko nenopirka. Viņi joprojām meklē, vēl joprojām cer, ka cenas dramatiski kritīsies. Es cenu kritumam pamatojumu neredzu.
Protams, Latvijā ir nozares, kas smagi cietušas – tūrisms, restorāni, kultūra... Šo nozaru darbinieki šobrīd nav aktīvi nekustamo īpašumu pirkšanas segmentā. Bet, izvērtējot valsts kopējos IKP rādītājus, tie nav slikti. Programmētāji, mediķi, farmaceiti, pārtikas produktu ražotāji, banku sektors, militārpersonas, ierēdņi, ražošanas sektora darbinieki (pandēmijas laikā pieaug Latvijas eksporta apjoms) – viņiem iet labi. Un viņi šobrīd nodrošina pieprasījumu mājokļu īpašumu tirgū. Kad beigsies pandēmija un atlabs tajā cietušās Latvijas ekonomikas nozares, situācija uzlabosies.
- Pieprasījuma atlabšanas laikā var krasi mainīties īres dzīvokļu segments Rīgas centrā, kurā šobrīd ir milzīgs to dzīvokļu piedāvājums, kas bija orientēts uz tūristiem un īstermiņa īri. Tagad tie pieejami īrei uz pusgadu un gadu, kas būtiski samazināja īres cenas galvaspilsētas centrā.
- Samazināja cenas, bet šis segments nav sabrucis. Es neredzu iemeslu panikai. Tie dzīvokļi, kuru ilgtermiņa īres pirms pandēmijas maksājuma summa bija 450 eiro mēnesī, šī gada sākumā tika izīrēti par 400 eiro mēnesī. "ARCO REAL ESTATE" darbinieki ir man apliecinājuši, ka dzīvokļu pieprasījums Rīgas centrā joprojām ir labs. Vietējie klienti gan, protams, izvēlas labākos variantus un diktē savus noteikumus.
Ir jāatgādina, ka iepriekšējo gadu laikā ir pieaudzis to fizisko personu skaits, kuri veic ieguldījumus dzīvokļu iegādē, izīrē tos, reģistrē līgumus Valsts ieņēmumu dienestā un no līguma summas maksā 10 % nodokli. Cilvēki dara to labprāt, jo tādējādi viņi var oficiāli uzrādīt ienākumu avotu, ja nepieciešams, izmanto to kredīta saņemšanai. Latvijā nav cita veida, kā samaksāt 10 % no summas un pārējā summa oficiāli paliek tavā rīcībā. Manuprāt, dzīvokļa pirkšana un izīrēšana ir labs veids uzņēmējiem, kuru kompānijas strādā ar peļņu, veidot pašiem savu pensiju fondu nevis ar sociālā nodokļa maksājumiem, bet izmantojot dividendes nekustamā īpašuma pirkšanai un saņemt ienākumus no to izīrēšanas.
- 2020. gadā slēgto robežu dēļ Latvijas nekustamā īpašuma tirgus pazaudēja gandrīz visus pircējus no Krievijas. Vai pēc pandēmijas beigām viņu aktivitāte atjaunosies?
- Domāju, ka nē. Pēdējo gadu laikā Latvija ir ieviesusi nerezidentiem tik stingrus noteikumus, jo īpaši finansiālā ziņā, ka viņiem šeit vairs nav komfortabli. Birokrātiskais process naudas līdzekļu izcelsmes pārbaudei vien ir ko vērts! Pamēģiniet atvērt nerezidentam kontu Latvijas bankās! Tā ir liela problēma pat tiem ārvalstniekiem, kuriem jau ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja Latvijā. Politiskā līmenī kāds ir pieņēmis lēmumu, ka Latvijai nevajadzētu piesaistīt Krievijas kapitālu, šajā virzienā mēs, šķiet, šobrīd arī dodamies. Labējās partijas vietējam elektorātam turpina sludināt mantru “Krievi nāk!”. Viņi jau sen nenāk! Ko jūs runājat? Gada laikā nopirkti daži desmiti Latvijas nekustamā īpašuma objekti, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, – tas ir niecīgs apjoms. Tas nerada jebkādas briesmas! Turklāt vairumā gadījumu tie ir izglītoti un turīgi cilvēki, Latvijai lojāli, citādi viņi nebūtu izvēlējušies mūsu valsti. Latvijas programma pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai, iegādājoties nekustamo īpašumu, nav vienīgā Eiropā.
Es vairākkārtīgi esmu teicis saviem kolēģiem: nedrīkst plānot projektus, kuru vienīgā mērķa auditorija ir nerezidenti. Šo virzienu nosaka politiķu lēmumi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Biznesam tā ir riska zona.
- Kā šogad attīstīsies Rīgas un tās apkārtnes dzīvokļu tirgus?
- Sērijveida dzīvokļu segmentā, man šķiet, vērosim cenu plato. Iespējams, būs nelielas cenu svārstības, varbūt arī uz augšu. Sērijveida dzīvokļi ir bijuši un arī būs pieprasītākais produkts nekustamo īpašumu tirgū. Arī tādēļ, ka to cena ir divas reizes zemāka nekā dzīvokļiem jaunajos projektos.
Aktīva būs arī jauno projektu dzīvokļu tirdzniecība. Šajā tirgus segmentā ir divi faktori. Pirmkārt, ir jāsaprot, līdz kādam līmenim varētu izaugt cenas. To ietekmē vairāki iemesli. Iekšējais – Latvijas darbaspēka sadārdzināšanās. Banku ekonomisti jau šobrīd brīdina, ka uzņēmumu peļņu “apēd” darba algu pieaugums. Būvniecības nozares izmaksas ietekmē arī faktori, kas nav saistīti ar Latviju. Piemēram, iepriekšējā pusgada laikā pasaulē par 40 % pieaugušas metāla cenas. Tas uzreiz ietekmēja būvniecības pašizmaksu, jo, izmantojot būvniecībā saliekamo dzelzsbetonu, gan būvējot monolītas ēkas, nepieciešama armatūra. 2019. un 2020. gada pirmajā pusē, kad tika slēgti būvniecības ģenerāllīgumi, neviens to nevarēja paredzēt.
Nekustamo īpašumu attīstītāji var saglabāt optimismu, bet, manuprāt, vidējās cenas jaunajos projektos krasi nepieaugs. 2000 eiro par kvadrātmetru Rīgas apkaimē – tie ir šī brīža cenu griesti. Ja cenas pieaugs vēl, tās pārsniegs potenciālo pircēju reālo maksātspēju, kuru nespēs atrisināt arī kredītu piesaistīšana. Ja, piemēram, bankas nolems, ka maksimālā jaunā projekta cena Rīgas apkaimē, ko viņi ir gatavi kreditēt, ir 1600-1700 eiro par kvadrātmetru, nav vērts uzsākt jaunu projektu attīstību. Tie nenesīs peļņu. Būvniecības pašizmaksa ir 1000 eiro par kvadrātmetru, pieskaitiet zemes iegādi, administratīvās izmaksas, pievienotās vērtības nodokli 21 % apmērā utt. Ja pārdosiet kvadrātmetru par 1600 eiro, peļņu negūsiet.
Es tirgus stabilitāti vērtēju pēc tā, kas notiek sekundārajā tirgu. Lai gan 2020. gadā vidējā cena ir samazinājusies par 1,5 %, nekas neliecina par cenu bumu. Mums, protams, ir demogrāfijas problēma. Par to jau visi runā. Vecajai Eiropai mēs kā teritorija dzīvošanai, pat būdami lēti, neesam vajadzīgi. Lai apturētu iedzīvotāju skaita kritumu un saglabātu ekonomikas attīstību, domāju, ka Latvijai būs jāpiesaista cilvēki. Citādi, kurš maksās nodokļus? Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, bet mūsu valdošie politiķi turpina palielināt izdevumu sadaļas un sapņo par to piepildīšanu ar jauniem nodokļiem. Manuprāt, tieši jaunie nodokļi un ikgadējās izmaiņas pastāvošajā nodokļu likumdošanā nevairo stabilitāti, tikai rada spriedzi privātajā sektorā. Valsts sektors uzskata, ka daļa mediķu un policistu saņem pārlieku zemas algas, ka finansiāli nenovērtēti ir ugunsdzēsības un glābšanas dienesti, skolotāji, un tiek meklēti veidi, kā iekasēt vairāk līdzekļu. Savukārt nodokļu maksātāju (privātā sektora) rezultāti un darba apjoms tik ātri nepieaug. Tas, protams, nav attiecināms uz visām nozarēm. Pieaugot nodokļu slogam, uzņēmēji to “noslēpj” sava pakalpojuma cenā, kas attiecīgi pieaug. Un beigu beigās to visu apmaksā produkta pircējs vai pakalpojuma saņēmējs. Kuram no tā kļūst labāk?
Bet migrantu jautājums ir politisks jautājums. Tas būs jārisina. Rīgā, kur ir jau mazāk kā 650 000 iedzīvotāju, trešā daļa no viņiem ir pensionāri, trešā daļa – bērni, un tikai trešā daļa – cilvēki darbaspējīgā vecumā. Budžetu veido nodokļi, bet, ja ir maz cilvēku, ir grūti to piepildīt.
- Vēl viens novērojums: Rīgā tiek būvēti samērā daudzi biroju projekti. Kam paredzētas šīs platības?
- Jāatbild godīgi, es arī nesaprotu. Projektu pasūtītāji cer uz kaut kādām lielām starptautiskām kompānijām, kas ienāks tirgū un izveidos šeit filiāles. Bet pagaidām tas ievērojami lielā skaitā nenotiek. Kāda ir projektu attīstītāju motivācija? Varbūt ir daudz naudas. Un ir prātīgāk ieguldīt, nevis turēt bankas kontā. Arī tad, ja pat 15 gadu laikā neizdosies ieguldījumu atpelnīt. Lai atpelnītu ieguldījumu, visi pēdējo gadu laikā uzbūvētie un šobrīd būvējamie biroju kompleksi būtu jāiznomā par 15-17 eiro par kvadrātmetru. Kur atrast tik daudz maksātspējīgus vietējos klientus, kuru biznesa ienesīgums ir pietiekams gan telpu nomai, gan apkalpošanai? Un vēl ir izdevumi par labiekārtošanu un mēbelēm!
- Vai pēc pandēmijas tirgū parādīsies jauni investori?
- Investori atnāks un iepazīsies ar tirgus norišu analīzi. Pajautās, kādos objektos ieguldīt? Ir bieži gadījumi, kad mēs iepazīstinām ar reālo situāciju, investori pasaka mums paldies un aiziet uz citām valstīm. Mēs nespējam viņiem piedāvāt tādus ciparus, kādus viņi šeit sagaidīja. Vai visiem būtu jānodarbojas ar jaunu dzīvokļu attīstību? Mums ir neliels tirgus, un es neticu, ka lieliem starptautiskiem fondiem būtu interese ieguldīt dzīvokļu būvniecībā Rīgā. Reģionu izredzes nav pat pieminēšanas vērtas. Būvniecības pašizmaksa Latvijā un Igaunijā ir līdzīga, tajā pašā laikā cenas mūsu pilsētas apkaimēs ir 1700-1900 eiro par kvadrātmetru, Tallinā – sākot no 2500 eiro un vairāk. Saprotams, ka investori izvēlēsies vietu, kur pelņas iespējas ir lielākas.
- Pesimistiskas prognozes.
- Objektīvas, nevis pesimistiskas. Gribētos, lai ir labāk, bet es esmu reālists. Es vēlos, lai notiek attīstība un rosās būvniecība, bet nav jēgas izlikties, ka ir labāk, nekā tas ir īstenībā. Lai kļūtu labākiem, ir vairāk jāstrādā un jārada labvēlīgi apstākļi, jāuzlabo likumdošana, lai investoriem būtu vēlme ieguldīt Latvijā! Ir jāpalielina mūsu konkurētspēja un pievilcība!
12.04.2021.