-
Jēdziens “īpašums” mūsdienās izklausās kā īpašs statuss, kas apveltīts ar neierobežotām tiesībām attiecībā uz īpašuma objektu. Tomēr tas ir maldīgs priekšstats, jo īpašums kā tiesību institūts sevī ietver ne vien tiesības, bet arī pienākumus, par kuriem reti kurš cilvēks aizdomājas pirms īpašuma iegūšanas.
Jēdziens “īpašums” mūsdienās izklausās kā īpašs statuss, kas apveltīts ar neierobežotām tiesībām attiecībā uz īpašuma objektu. Tomēr tas ir maldīgs priekšstats, jo īpašums kā tiesību institūts sevī ietver ne vien tiesības, bet arī pienākumus, par kuriem reti kurš cilvēks aizdomājas pirms īpašuma iegūšanas. Šī iemesla dēļ, lai rastu kaut nelielu skaidrību par to, ko sniedz īpašums un ar kādu atbildību jārēķinās, vēloties kļūt par īpašnieku, ARCO REAL ESTATE piedāvā ieskatu “īpašuma” jēdziena saturā un no tā izrietošajās tiesībās un aprobežojumos saskaņā ar Civillikumu.
Civillikuma 927. sniedz skaidru īpašuma formulējumu, proti, ka “īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu, tas ir, tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar ko rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību”. Citiem vārdiem sakot, īpašums ir absolūta tiesība, un ikvienai trešai personai ir pienākums atturēties no īpašuma aizskaršanas. Tādēļ īpašniekam pēc vispārīgā principa ir tiesība aizliegt jebkurai citai personai ietekmēt viņa lietu.
Īpašumtiesības ir:
- tiesības valdīt (likumīga faktiskā vara pār lietu);
- tiesības lietot (izmantot lietas derīgās īpašības, iegūt no tās peļņu, ienākumus un augļus);
- tiesības rīkoties (iespēja noteikt mantas tiesisko stāvokli, to atsavinot, nododot lietošanā vai iznīcinot).
Civillikuma 1036. pants nosaka: “Īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesību par lietu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem.” Tas nozīmē, ka īpašumtiesības var aprobežot par labu trešajām personām. Aprobežojumi ir dažādi, tomēr visbūtiskākie no tiem ir būvju un ēku lietošanas tiesību aprobežojumi, kas, piemēram, nosaka, kāda ir kultūras pieminekļu izmantošanas kārtība un saglabāšana (CL 1083. p.); ka katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem (CL 1084. p.); ka pārbūvējot jau pastāvošu būvi vai ceļot jaunu, jāievēro attiecīgie būvnormatīvi (CL 1085. p.) u. c.
Jāpiebilst, ka Civillikumā ir iekļauts pants par to personu atbildību, kuru dēļ tiek nodarīti zaudējumi cilvēkiem, kas pārvietojas gar māju, no kuras uz ielas kaut kas nokrīt vai izlīst. Saskaņā ar minētā likuma 2358. un 2359. pantu “zaudējumu atlīdzība prasāma nevis no ēkas īpašnieka, bet no tā, kas tajā dzīvo [..]” Ņemot vērā, ka Latvijā ir izplatīts īres un nomas darījumu tirgus, par zaudējumu nodarīšanu būtu saucams tieši īrnieks vai nomnieks. Taču nākas saskarties ar situāciju, kad īpašumā tiek ielaistas personas bez jebkādām līgumsaistībām, kas apgrūtina tiesiskā veidā trešai personai zaudējumus nodarošo īrnieku vai nomnieku saukt pie atbildības. Šī iemesla dēļ ARCO REAL ESTATE rosina namīpašniekiem visus darījumus, kas izriet no īres vai nomas attiecībām, organizēt saskaņā ar spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, slēdzot attiecīgu līgumu.
Kā zināms, Civillikums nav vienīgais normatīvais akts, kas reglamentē īpašnieku tiesības un pienākumus, likuma “Par dzīvokļa īpašumu” 10. pants nosaka, ka dzīvokļa īpašniekam ir šādi pienākumi:
1) piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā;
2) segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus;
3) norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves atkritumu izvešana);
4) maksāt uz dzīvokļa īpašumu attiecinātos nodokļus;
5) maksāt nomas maksu par zemes lietošanu, ja dzīvojamā māja atrodas uz citai personai piederošas zemes;
6) saudzīgi izturēties pret kopīpašumā esošo daļu, ievērot tās lietošanas noteikumus, kā arī normatīvajos aktos noteiktās sanitārās, ugunsdrošības un citas prasības, lai neradītu aizskārumu citu cilvēku drošībai un veselībai, apkārtējās vides kvalitātei, un raudzīties, lai šos noteikumus un prasības ievērotu personas, kas iemitinātas viņa dzīvokļa īpašumā;
7) nodrošināt iespēju dzīvokļu īpašnieku kopības vai pārvaldnieka pilnvarotiem speciālistiem veikt dzīvokļa īpašumā darbības, kas nepieciešamas ar dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistītu komunikāciju, būvkonstrukciju un citu elementu ierīkošanai un normālai funkcionēšanai, kā arī nodrošināt iespēju apsekot atsevišķo īpašumu;
8)pildīt dzīvokļu īpašnieku kopības pieņemtos lēmumus.
Savukārt minētā likuma 14. pants norāda uz īpašnieka atbildības apmēru, proti, ka “dzīvokļa īpašnieks par zaudējumu nodarīšanu citiem dzīvokļu īpašniekiem vai citām personām ir atbildīgs normatīvajos aktos, dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumos vai savstarpēji noslēgtajos līgumos noteiktajā kārtībā”. Bez šaubām, nedrīkst aizmirst arī par ugunsdrošības prasību ievērošanu saskaņā ar MK noteikumu Nr. 82 2.3. punktu.
Līdz ar to var secināt, ka īpašumtiesību absolūtais raksturs ir pakļauts aprobežojumiem, kuri tiešā veidā ietekmē īpašnieka rīcību, lai tā neaizskar citu personu drošību un īpašumtiesības. Nobeigumā vien jāatgādina, ka Civillikuma 1. pants rosina rīkoties atbilstoši labas ticības principam: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.” Un neaizmirstiet, ka īpašums nenozīmē tikai tiesības, tā ir arī liela atbildība!
12.08.2013.